Bībeles valodā vārds „sirds” nozīmē personas briedumu un identitāti, prāta, gribas, temperamenta un jūtīguma krustošanās vietu, kurā cilvēks saprot savu atšķirīgumu, kā arī rod orientieri. Tā ir tikšanās ar Dievu vieta, kurā notiek šī būtiskā izvēle – kopā ar Viņu vai pret Viņu. Bezgalīgā Mīlestība izvēlējās dzīvot ikvienā Viņu pieņemošā cilvēka sirdī, Absolūtais nolēma nolaisties un paslēpties fragmentiņā. Mīlestības dēļ radīts cilvēks atveras tikai mīlot, tomēr, kad rodas problēmas, viņa sirds top nemierīga, sāk asiņot un svaidīties.
„Ādams nokrita, sašķēlās arī daudz daļiņu un tās daļiņas izplatījās pa zemi,” skaidro Sv. Augustīns. Sarūkot iekšējam līdzsvaram, cilvēks piedzīvo iekšējo šķelšanos, atkrišanu no citiem, no Dieva un no radības drāmas. Viņš zaudē mieru un prieku, jūtās sašķēlies un bezjēdzības vadīts. Galējais horizonts kļūst neskaidrs, kompass griežas kā traks, bet sirds pievēršas pasaulīgām lietām, izšķērdējot sevi laicīgām baudām.
Pieskarties ievainotas sirds tēmai – nozīmē iedziļināties lielajos dzīves jēgas jautājumos, lai uzsāktu dzīvi virzīt pēdējās perspektīvas virzienā. Tas nozīmē, uzdurties tam noslēpuma slieksnim, kas spētu izdzirdēt mūs uzrunājošo un pilnībā dziedināt gribošo Dievu.
Cilvēks visos laikos ir vēlējies atrast pilnīgāko atbildi uz svarīgāko savas eksistences jautājumu, bet to viņam spēj sniegt tikai Dievs. Tomēr atbildi ir grūti atrast, jo tā cognitio vespertina (satumsusi, t.i., miglaina, neskaidra pazīšana), tā nekad nav pilnībā skaidra. Šie meklējumi sarūk brīdī, kad saskārās ar Dieva klusēšanu un ar šo paradoksu. Ja viss būtu skaidrs, cilvēks nebūtu brīvs, neeksistētu ne ceļošana, ne nopelni, nebūtu nekādas jēgas katru brīdi veikt izvēli, kam piederēt. Un tieši brīvība ir mīlestības pamataspekts, brīvprātīgs abu pušu apstiprinājums. Tad Dieva klusēšana ir nevis Viņa neeksistences pierādījums, bet augstākā līmeņa sadraudzība, cieņa cilvēka brīvībai.
Bez pauzēm, neatstājot vietu un neieliekot atstarpes zīmi, nav iespējams nodot pabeigtu, jēgpilnu vienību. Bet, kad pietrūkst vārdu, izteikt savu mīlestību mīļotajai personai vai izpaust savu nemieru un sirdēstus, tieši tad klusums pasaka daudz vairāk nekā jebkurš vārds.
Tieši tādā veidā Dievs uzrunāja Eliju ar „maigu klusuma balsi”, kā arī cilvēcei par sevi stāstīja drūmajā devītās stundas klusumā Golgātas uzkalnā. Tas ir juteklīgs klusums, reizē gan pusdienas, gan pusnakts. Pilnīga gaisma un pilnīga tumsa. Pat ceiris pulksteņos, kas norāda uz visspilgtākās gaismas un pašas nakts kulminācijas stundu, satiekas tajā pašā punktā. Tas ir Dieva, kurš runā klusējot un klusē runājot, paradokss. Tas nav pretstats, tā tikai pretstatu pārvarēšana.
Visos gadsimtos svētie mēģinājuši ielūkoties Dieva noslēpumā un ikreiz apstājušies tieši pie sliekšņa. Sv. Akvīnas Toms, piedzīvodams dievišķu vīziju, mitējās rakstīt savu Summa theologica. Savu šedevru viņš atstāja nepabeigtu.
Tiem, kuri vaicāja, kādēļ tā izdarīja, viņš atbildēja, jo, salīdzinot ar to, ko redzēja, tota palea – viss ir nekas. Taču, ko gan Toms redzēja? Tas viņam nebija pa spēkam ielikt vārdos, vārdos nevar izteikt bezgalību. Dievs ir Tas, kurš paradoksālā veidā visu sevi izteica Kristū, Viņš ir miesā koncentrēti izteiktais Vārds, tomēr paliek Noslēpums, Absolūtais, Tas, kuru nav iesējams noformulēt.
Meklējot jēgu, tātad arī Dievu, vienmēr ceļojam divatā: iniciatīvu savās rokās ņem Dievs, bet cilvēka ziņā paliek izvēle un atbildes grūtības. Tas ir mīlestības un uzticības stāsts, kurš, kā visi citi mīlestības stāsti, piedzīvo plosošas sāpes un lielu prieku, tumsas un gaismas cerības pilnos brīžus, kā arī pieprasa pastāvīgu pašas dzīves upurgatavību.
Dievs runā katra cilvēka personas vēsturē, tomēr nekad nepasaka visu līdz galam. Otra debess puse, kaut arī riskējot un piedzīvojot ticības grūtības, jāmeklē cilvēkam pašam, ieklausīdamies savā ievainotajā un nemiera pilnajā sirdī (kura nezina), sirdī, kura neskatoties uz to ir viņu gaidošā, dziedināt un vest mājup gribošā Dieva nesēja. /pēc Patrizia Cattaneo/