Ļaunums, kuru man nodarījuši citi: piedošana
Sirdi ievaino ne tikai mūsu pašu grēki, bet citu mums padarītais ļaunums. Pirmais noteikums, kuru no mums, lai mēs taptu dziedināti, pieprasa Dievs, ir piedošana. Pilnīgi visiem. Tādēļ uzmanīgi paskaidrosim, kas ir kristīga piedošana, lai ļaunumu nesavienkāršotu. Idejas pasmelsimies no kardināla Kārļa Marijas Martini (Carlo Maria Martini) 1997. g. 31. decembra sprediķa, kas tika pateikt pēc kāda satraucoša notikuma, kura laikā jaunu noziedznieku grupa nežēlīgi nogalināja dažus nevainīgus upurus. Martini saka: „Kad runājam par piedošanu, īpaši saskaroties ar vardarbību, piemēram, mums dārgu cilvēku, bērnu, nespēcīgu personu gadījumos, dažkārt rodas iespaids, ka piedošana ir aizmirsta, izlikšanās, it kā nekas nebūtu noticis, uzmanības nepievēršana nepieņemamām un sāpīgām lietām. Protams, tā nav kristīga piedošana. Piedošana nav vienkārša lieta, tā ir kaut kas tāds, kas pilnīgi pretējs cilvēciskajai loģikai, tā ir kā neprāts. Tikai piedošana, ko mums sniedz Dievs, var pārtapt mūsu sirdīs par brāliskas piedošanas avotu. Maldās tie sabiedriskās domas veidotāji, kuri vismīļāko cilvēku ievainotām personām neatbilstoši jautā, vai viņi ir gatavi piedot. Uzskatu, ka tāds jautājums ir bezkaunīgs un aizvainojošs. Patiesību sakot, šādā brīdī šķiet, ka piedot nozīmētu, ka tas, kas notika, it kā nemaz nebija, it kā cilvēks būtu noskaņots aizmirst to neizlabojamo un sāpinošo faktu. Ne tādu piedošanu – izlīgšanu, kurš, šķiet, saplacina izdarīto ļaunumu, – vēlas Dievs. Un Dievs piedod ne šādā veidā – nesabanalizējot ļaunumu. Viņš to kopā ar krustu uzliek uz saviem pleciem un tā vārdā izdzīvo nāvīgas ciešanas. Viņš to ne banalizē, ne samazina, Viņš atklāj tikai tā cietsirdību un viltīgumu. Viņš pieprasa, lai cilvēks, kurš šo ļaunumu ir veicis, no visas sirds to nožēlotu, mainītu savu dzīvi, ar visiem spēkiem to labotu, apraudātu to tā, kā lika raudāt citiem. Nekādu nonicināšanu, bet tikai gandarīšana no visas sirds, sagatavojot augsni tam, lai pēc iespējas atbilstošāk labotos.
Tikai šāda veida piedošanai būs jēga tam cilvēkam, kurš to ļaunumu veicis, jo tas, kurš kļūdījies būs nopietni novērtēs, atklātas viņa intrigas, tāda piedošana viņam ļaus saprast savas neatbildības un ļaunprātības izdarītās kļūdas, un tas palīdzēs izmainīt viņa sirdi. Īsta piedošana maina ļaunu izdarījušu sirdi, vadot to pa izmaiņas ceļu.”
Tātad nepieciešams vairīties sekli izprast piedošanu: vairīties no tās „labās” izpratnes, kura noniecina iegūto ciešanu lielumu, kā arī ekstremālu izpratni, uz kuru balstoties vainīgajiem gribētos atdarīt uzreiz ar to pašu.
Piedošana, kas patiesībā nenozīmē, ka vainīgais var izvairīties no soda, un tieši tādēļ, ka uz ļaunumu netiek atbildēts ar to pašu, ir vienīgais iedarbīgais veids, kā apstādināt iegriezto ļaunuma un atriebības ratu, bet tā izejaspunkts ir pieņēmums, ka cilvēks vienmēr var laboties. Jēzus Kristus mums māca, ka ļaunumu nevar atmaksāt ar atriebību un bez apstājas darot vēl vairāk ļaunu. Vienīgā iespēja izdarīt kaut ko labu un kaut cik izlabot izdarīto ļaunumu ir tāda, ka nogrēkojušais dzīvotu un labotos, tādējādi atmaksājot. Izlabot ļaunumu ir to cilvēku pienākums, kuri ievainoja, arī raugoties no Dieva taisnīguma perspektīvas, un to nevar izlabot gandarot vai izsūdzot savus grēkus. Grēksūdze noņem vainu, tomēr paliek sods, kuru nepieciešams izpirkt ar gandarīšanu un atgriešanos mīlestībā un godprātībā.
Tomēr civilo institūciju taisnīguma uzdevums ir veiktajam ļaunumam piešķirt atbilstošu sodu un vainīgajam radīt tādus nosacījumus, ka viņš neatgrieztos lai atkal kaitētu un mēģinātu, kaut tas ir grūti, savu ļaunumu labot. Mīlestība nav jūtas, bet izvēle, un piedošana ir visaugstākā tās izpausme. Cilvēkam tajā jāieliek sava griba, bet spēku dod Dievs, jo tik tiešām nav iespējams piedot tikai ar saviem cilvēciskajiem spēkiem. Piedot vispirms ir veselīgi sev pašam, piedošana mums sniedz sirdsmieru un ļauj Dievam mums piedot. Dažkārt mums jāatzīst, ja esam ievainoti, tad tā pamatā bija mūsu pašu uzvedība, līdz ar to mēs arī par to esam atbildīgi. „Tēvs mūsu” lūgšana māca mums prasīt: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Tas nozīmē, ka Dies mums piedod tik, cik mēs piedodam mūsu sāpinātājiem. Ja piedodam tikai daļēji, tad arī Viņš mums tikai daļēji piedod. Tādā gadījumā mēs nekad neatradīsim dzīvesprieku.
Nepietiek vien mācēt piedot, nepieciešams iemācīties iet kopā ar citu un vienam otru labot. Tieši Svētais Gars mums māca mīlēt pat savus ienaidniekus un neatriebt. Gara gaismā cilvēks ir spējīgs atšķirt mīlestību, kas vērsta uz personu un naidu, kas vērst uz tā grēku. Bet, ja labošanas darbiem piemērots sods un piedošana nav tik sekmīga, kā iepriekš bija domāts? Uz to atbild Sv. Augustīns: „Sodam un piedošanai jākalpo tikai tam, lai labotu cilvēku dzīves. Tomēr, ja novirze un cietsirdība ir tik liela, ka to nespēj labot ne sods, ne piedošana, tad labiem cilvēkiem, gan sodot, gan piedodot, neatliek nekas cits, kā tikai pildīt likumu – mīlēt taisnīgi un tik apzinīgi, kā māca Dievs.”
Un tomēr grēku vienmēr jānošķir no grēcinieka, bet kļūdu no tā, kas kļūdījies.
„Tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” [Jņ 8, 4-11]
Jēzus nenoniecina laulības pārkāpējas grēkus. „Ej un negrēko vairs,” nozīmē, ka „tu esi grēkojusi, es tevi netiesāšu, tomēr maini savu uzvedību”. Tās ciešanas, kuras atnesa viņas laulības pārkāpšana, ir likvidējamas nevis sievieti nogalinot, bet sniedzot viņai iespēju dzīvot un laboties. Jēzus caurskata visu sirdsapziņas, neviena nav bez grēka. Tur stāvošie visi to saprot un viens pēc otra attālinās, atsakoties laulības pārkāpēju nogalināt. Ar pilnīgi brīvas mīlestības žestu Jēzus viņai piedod un dod iespēju laboties. „Ej un negrēko vairs” nozīmē nevis, ka tu neesi kļūdījusies, bet „tu nes savu kļūdu, atzīsti, ka kļūdījies, nožēlo, labojies un izlabo kļūdu”. Cilvēku atjauno tikai mīlestība un uzticība.