5. Mans izdarītais ļaunums: gandarīšana
Ejot kontaktā ar absolūto Tu, lūgsim Viņam apgaismot mūsu dzīvi un pamēģināsim, pārdomājot kādas „Gandarīšanas lūgšanas” vietas no 51 Psalma, uzsākt ar Viņu dialogu. Tajā ir runa par karaļa Dāvida grēku: Dāvids savas sirds dziļumos šķetina ļaunu, un, pavedinājis sava drauga Ūrija sievu Batsebu, kura kļūst grūta, nosūta viņu mirt kaujas pirmajās rindās, lai pats varētu noslēpt laulības pārkāpšanu un šo atraitni ņemt sev par sievu. Patiesību sakot, sods par laulības pārkāpšanu bija nomētāšana ar akmeņiem, bet, gribēdams izvairīties no nāvessoda, Dāvids top arī par cilvēkslepkavu, un jūtas mierīgi, jo taču neviens nenojauš par viņa noziegumu, kuru viņš slēpj savos no ceļa noklīdušajos sirds dziļumos. Ūrija nāve visiem šķiet fatāla. Tomēr Dievs nepaliek vienaldzīgs šim ļaunumam. Viņš sūta pravieti Nātanu atmaskot Dāvida blēdību un ļauj viņam tik tiešām izprast to, ko ir padarījis.
51. Psalms
Dāvida grēku nožēlas lūgšana
Dāvida dziesma dziedātāju vadonim,
2 kad pravietis Nātāns nāca pie viņa pēc tam, kad viņš bija grēkojis ar Batsebu.
3 Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!
4 Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem!
5 Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
6 Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.
7 Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.
8 Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību.
9 Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
10 Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis!
11 Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus!
12 Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!
13 Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!
14 Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!
15 Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.
16 Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!
17 Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!
18 Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu.
19 Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.
20 Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus!
21 Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra.
Psalms stāsta par cilvēka sirdī paslēpto vainu, tomēr tās apzināšanās nav pati no sevis saprotama. Gribot Dāvidu piespiest saprast, ka viņš ir noklīdis no ceļa, piespiest apzināties savu vainu, Dievam nepieciešams iejaukties ar pravieša Nātana starpniecību. Kādēļ gan laulības pārkāpējs un pat slepkava Dāvids nesaprot šausmīgo savas sirdsapziņas stāvokli? Tādēļ, ka viņa sirds kļuva cieta, tā pretojās Dieva bauslībai un grima vēl dziļāk. Grēki, pat ikdienišķi, ir kā plaisa aizsprostā un ar laiku var izraisīt nogruvumu. Ja to ignorē, tas aizsedz žēlastību un ar laiku top par iemeslu morāliski nesakārtotai un vienaldzīgai attieksmei pret Dievu.
Kā Ādams paradīzē, Dāvids Radītājam pagriež muguru, noslēpjas no Viņa skatiena. Sirds eksāmens nav kaut kāds monologs vai vienkāršs skatiens savā iekšienē – tā ir saruna ar Tu, kas lūkojas uz mums. Nepieciešams uzsākt dēla dialogu ar To, kurš mūs mīl, jo tikai Dievs var izmainīt cilvēka sirdi un palīdzēt viņam patiesi sevi iepazīt.
Psalma tekstā ebreju valodā ir sacīts: „Iznīcini manu sacelšanos, nomazgā no manis jebkādu nesamērīgumu, izved mani no jebkāda mana maldu ceļa.” Grēks – tā ir cilvēka pamatkļūda, izkropļojums, nesaskanīgums, sacelšanās, vēlme iemiesot citu plānu, kas ir pretējs Dieva plānam. Tas pārtrauc derību ar Dievu un Viņa Baznīcu.
Gandarīšana – tā ir ar Dieva spēku durvis atslēdzoša atslēga. Gandarīt nozīmē novērsties no grēka un pagriezties iepretī Dievam. Tomēr, tāpat kā Dāvids, mēs grēku ne vienmēr izprotam. Ir gadījumi, kad savas cietās sirdsapziņas dēļ, jūtamies taisnīgi, kaut patiesībā tādi pavisam neesam. Jēzus Evaņģēlijā mums ir teicis, ka, ja arī neko neesi noslepkavojis, bet tava sirds pilna dusmām un ienaida, pēc bauslības esi nevainīgs, tomēr garīgajā ziņā – sagrēkojis; ja nepārkāpj laulību, tomēr ļaujies ilgām par laulības pārkāpšanu, savā sirdī jau esi grēkojis; ja neesi cietumā, bet citiem vēli sliktu – grēko.
Tūkstošiem katoļu sevi uzskata par labiem kristiešiem, cenšas sekot Kungam un Baznīcas mācībai, bet ir nemiera un baiļu upuri, nejūt mieru, ir vīlušies un dzīvo bezcerībā. 90 %-tiem no visiem gadījumiem problēma ir grēks, bet tā atrisinājums – gandarīšana. Lai no savas vainas atbrīvotos, cilvēkiem tā vispirms ir jāierauga.
Ieraugot, ka ir nabags, grēcinieks piedzīvo Dieva pestīšanu, bet Svētais Gars viņam dāvina brīvu un notīrītu sirdi. Kad grēks tiek likvidēts, cilvēkam paliek sods, viņam nepieciešams laboties, bet tā nav tikai biktstēva līdz ar grēku atlaišanu uzlikto lūgšanu skaitīšana, reizē nepieciešams nopietni mainīt savu dzīvi. „Ej, un negrēko vairs,” saka Jēzus laulības pārkāpējai. Dievs grēkus nevienkāršo. Viņš tos piedod, tomēr brīdina, lai tos neatkārto. Lūk, kādēļ grēksūdzes laikā ir svarīgs dialoga moments: tas stimulē gandarīšanu, kura ļauj pieņemt Tēva žēlastību. Katra cilvēka personiskās vēstures beigās Kristus kā Tiesnesis atnāks atalgot ikvienu pēc viņa darbiem. Tajā atlīdzības tiesā nebūs ne piedošanas, ne dialoga, bet tikai tiesa, ņemot vērā patiesību.
Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus,
un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs,
lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.
„Kas ļauns Tavās acīs”: grūti atzīt savu grēku un par to uzņemties pilnīgu atbildību. Grēks ir tas, kas ir ļauns Dieva acīs, kas atšķiras no Viņas bauslības un Viņa mīlestības, un tiem pretojas. Ļaunuma būtība – attālināšanās no Dieva esamības, neatbildēšana uz Viņa skatienu. Dāvids grēkoja pret citu cilvēku. Viņš ir slepkava un nodevējs, tomēr paslēpies no Dieva skatiena, lai neredzētu pats savu grēku. Mēs jau savas iedzimtības dēļ neizvairāmies no kļūdainām uzvedības sekām, nevēlamies atzīt, ka esam grēkojuši. Labprātāk runājam par Dieva mīlestību, žēlastību un Viņa apredzību. Viss tas ir patiesība, tomēr izeja ir gandarīšana. Kad Vasarsvētkos Pēterim kāds jautāja, kas jādara, lai izglābtos, apustulis atbildēja: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apd. 2, 38) Daudziem no viņa klausītājiem ļoti patika ticēt, bet ne gandarīt. Tā notiek arī mūsdienās.
Pasaulei nepatīk runāt par grēku, tādēļ tā pārvērš to par tikumu. Tas, kas Svētajos Rakstos nosaukts par augstprātību un pretošanos, mūsu kultūrā nozīmē „darīt ar savu ķermeni, ko vēlos, realizēt sevi, dominēt”. To, ko Dievs sauc par nonāvēšanu, pasaule sauc par „eitanāziju, kontracepcijas tableti, grūtniecības pārtraukšanu”.
Kādā no žurnāliem izlasījis par mūsdienu dzimumu uzvedību, Maikls Skenlenas (Michael Scanlan) sastādīja visbiežāk lietojamo terminu sarakstu – netiklībai, laulības pārkāpšanai un homoseksuālisma grēkiem. Tajā ir tādi vārdi: būt attiecībās, kopā gulēt, iet uz gultu, izveidot nopietnas attiecības, atvērta laulība, izmēģinājuma laulība, geju kāzas, mīlēties, kopā pavadīt nakti, geju sekss, alternatīvais dzīvesveids, dzīvot civillaulībā, biseksualitāte, panseksuālitāte…
Šeit minēti tikai pāris piemēri, kurus lietojam atklāti laužot Dieva bausli, aizsedzoties ar juteklīgu un instinktīvu dzīvesveidu.
Tiecoties pēc naudas, seksa un varas domājam, ka baudām dzīvi. Bet Svētajos Rakstos Dievs mums saka, ka Viņa acīs šie kompromisi ir kļūdaini, ka tie mums jāsauc īstajos vārdos, t.i., par grēkiem! Un no tiem mums jāatsakās. Tas grūti paveicams, jo dažkārt tie jau pārtapuši par ieradumu, dažkārt mums jāatzīst, ka grēkot mums patīk, jo dusmojoties, jūtot ienaidu, esot tūļīgiem, alkstot pēc naudas jūtamies labi. Mēs kļūdāmies, bet kāda mūsu daļa par to lepojas.
Patiesība ir tā, ka uz saviem grēkiem nevēlamies apzināti paskatīties. Vienmēr uzrodas tas, kurš saka, ka nav ne par ko jāuztraucas. Tomēr mūsu kā kristiešu pienākums ir pateikt, ka ir kaut kas, par ko vajadzētu uztraukties, un pamudināt otru cilvēku gandarīšanai. Gandarīšana nav garlaicīga lieta, garlaicīgs ir grēks. Gandarīšana atnes Kunga prieku un Viņa dziedināšanu. Grēksūdze rada un iedzīvina to, kas apsolīts caur vareno Gara darbību – t.i., atvieglotu, brīvu un priekpilnu sirdi.
„Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis”: grēkodams draugam, Viņu nododams un veicot laulības pārkāpšanu, Dāvids nostājas Dieva un to priekšā, kurus viņš pazina kā savus padotos. Patiesi, Dievs ir ar ikvienu cilvēku, ar kuru mēs slikti apejamies, kuru pazemojam un krāpjam. Viņš tur ir ne tiesnesis, bet cietēja puse, kas nostājas upura vietā. Dāvids, blēdīgi piesavinājies Dieva tiesības, nāvīgi Viņu ievaino. Dāvids ne tikai saka, „esmu grēkojis” vai grēkoju pret Ūriju, bet „Tev esmu grēkojis”, līdzīgi kā Pazudušais dēls saka: „Tēvs, esmu grēkojis pret debesīm un Tevi” (Lk 15, 18). Kungs vienmēr ir nepabaroti izsalkušā, neapģērbti kailā, nemierināti nelaimīgā vietā un saka: visu, ko neizdarīji vienam no nabagajiem, „man neizdarīji” (Mt 25, 31un tālāk). Un tomēr Viņš nevēlas grēcinieka nāvi, Viņš pieprasa laboties un tādējādi uzsāk ar viņu sarunu, lai viņš sāktu redzēt. Viņa ļoti pilnais mīlestības skatiens grēcinieku ved vainas sāpēs, dziļās skumjās par ievainoto brāli. Vecajā Derībā Kungs savai tautai pavēl: „Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu.” Bet Adrejs Nehers (André Neher) šo ebreju tekstu tulko kā: „Mīlēsi savu svešinieku kā sevi pašu”, t.i., mīlēsi citu, citādumu, to, kurš ir savādāks nekā tu, kā sevi pašu.
Ikvienam cilvēkam, kurš atzina Kristus sludināto Evaņģēliju vai to neatzina, pēdējā Pastarās dienas tiesa būs mīlestības un arī padarīto darbu tiesa: biju izsalcis, un mani pabaroji, biju izslāpis, un mani padzirdīji (Mt 25, 31 un tālāk)… Savas cilvēciskās, bet pēc tam arī kristieša sirdsapziņas eksaminēšana mūs jau tagad ved uz eshatoloģijas perspektīvu.
Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts,
un grēkos māte mani ir ieņēmusi.
Esam veidoti no Ādama māla; grēks ieplūst mūsu būtībā un to pārņem, tas ilgst visas pestīšanas vēstures laikā, pat caur paša Jēzus ģenealoģiju. Bez grēka nebūtu bijusi vajadzīga izpirkšana. Mūsu iekšējo nesakārtotību un nesakārtoto attiecību ar Dievu radītais ļaunums vienmēr tiek nodots citiem, kaut mēs arī to nepamanām. Mūsu izvēle par vai pret Dievu izlemj mūsu likteni mūžībā. Tā ir cilvēka brīvības drāma.
Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi
un atjauno manī pastāvīgu garu!
Neraidi mani prom no Sava vaiga
un neatņem no manis Savu Svēto Garu!
Izteiktie Dieva pārmetumu vārdi ir pilni mīlestības, kuri vienmēr atver pestīšanas un piedošanas iespēju. Atzīstot, ka ir niecīgs, cilvēks vēlreiz uzsāk dialogu ar ievainoto Mīlestību, vēl ar skatienu atbild Skatienam, no kura bija paslēpies. Jā, esmu grēkojis – atzīstas Dāvids, tomēr Tu radi manī jaunu sirdi, kura spētu mani izvest uz patiesības ceļa.
Bībelē radīšanas akts nekad netiek piešķirts kādam cilvēka darbam, tas ir atvēlēts tikai Dievam. Psalmists lūdz: „Radi manī jaunu sirdi”, tas nozīmē – dod man jaunu sirdi, atjauno Kristībā, kuru sniegt vari tikai Tu, nevainību, atbrīvotu no jebkādas nastas, kuru tikai Tu vari iznīcināt. Tātad sirdī, kura piedzīvojusi bezgalīgas sāpes savu grēku dēļ, Dievs veic radīšanas aktu. Dievam, lai gan Viņš pieprasa laboties un mainīt dzīvi, apskaujot cilvēku, viņš atgriežams mīlestībā, viņam grēks ir izdeldēts, viņš ielīksmots ar atgriešanos mājās. Šeit satiekas cilvēka griba un Gara spēks.
Līdzīgi kā liturģijas epiklēzē (lūgšana, ar kuru Sv. Misi upurējošais priesteris vēršas pie Svētā Gara, lai maizi un vīnu pārvērstu Kristus Miesā un Asinīs), tā arī psalmists sauc uz Dieva Garu, lai tas pārveidotu viņa sirdi. Tā ir gandarīšanas epiklēze, tas, kas vienmēr notiek grēksūdzes laikā. Šīs Dieva jaunrades iejaukšanās sekas ir prieka kā dāvanas pieredze, pat piedzīvojot visas citas dzīves grūtības.
Dievs ir tas labais tēvs no līdzības, kurš, nepārtraukti, gaidot savu dēlu, nenogurst skatīties uz horizontu. Muitnieki Matejs un Zaharijs ir divas Viņa dziedinošās mīlestības piemēri, pilnībā izmainot tos, uz kuru Viņš paskatās. Lai varētu dzīvot, cilvēkam nepieciešams skatiens, viņam vajag zināt, ka pasaulē kaut kur ir tas, kas viņu mīl un gaida. Vēsturiskajā nozīmē citu Skatienu meklējošs skatiens dzīvei ir būtisks.
Prieks – tā ir atbilde dzīvei, kas tiek dzīvota Dieva klātbūtnē, t.i., tāda, kas ir brīva no grēka. Mēs esam radīti Dievam, kura pietiek, lai mūsu sirds piepildītos ar labām lietām. Ja mums pietrūkst prieka, ja jūtamies vīlušies, esam nemiera pilni un neapmierināti, vienīgā atbilde ir tā, kuru Jēzus, Jānis Kristītājs un Pēteris pateica cilvēkiem, kas steidzās pie viņiem – tas ir aicinājums gandarīt.