Sirds izveseļošanās

4. Grēks.
Būt grēcīgam nozīmē nemīlēt mūs mīlošo Mīlestību, kas ir gandrīz tas pats, kā noliegt Dievu. Patiešām grēkojošs cilvēks ar saviem darbiem un nelokāmo grēku nolemj, ka viņa „es”, viņa interesēm, viņa gribai Dievs neko nenozīmē vai vispār neeksistē. Grēkot – tas nozīmē atmest Dieva likumu un ieņemt Dieva vietu, radot pašam savus likumus. Un tieši tādēļ, ka viena cilvēka grēks savienojas ar citu cilvēku grēkiem, tas rada sašutumu un traucē nostiprināties Dieva Valstībai.
Mūsu dzīve rotē ap to vērtību, kurā ieliekam visvairāk savu spēku. Ja tas nav Dievs, tad grēkojam, jo Radītāja vietā noliekam radību, tad grēku saucam arī par aversio a Deo, conversio ad creaturas (novēršanos no Dieva, pievēršanos radībai), bet tā būtība kļūst par mērķa apmaiņu pret līdzekļiem. Ja bez mēra esam pieķērušies zemes lietām, tādām kā materiālajiem, kultūras un garīgajiem labumiem: darbam, naudai, ģimenei, bērniem, saviem jūtu sakariem, posteņiem, slavas tituliem, veselībai un pat dzīvei, kuras pašas par sevi ir brīnišķīgas lietas, un tomēr nav Dievs, – mēs grēkojam. Līdzekļu saputrošana ar mērķi nolemj pat to, ka, lai gan kalpojam Dievam, mēs Viņu izmantojam, lai sasniegtu savus mērķus un tādējādi graujam to labo plānu, kuru Viņš mums ir paredzējis. To ir grūti pamanīt, jo no ceļa noklīst arī Dievu bijājošas un Tam veltītas dvēseles.
Ja jau radība mūsu dzīvē ir tik svarīga, ka šķiet, ka nespēsim bez tās iztikt, tā aizņem mums dāvājošā Radītāja vietu, tad izdarām grēku, t.i., atduramies aiz Dieva plāna robežām un nolemjam sevi skumjām un bojāejai. Mēs varam iztikt bez daudz kā, tikai ne bez Dieva. Ja nedzīvojam pēc šīs loģikas, tad nedzīvojam patiesībā, nedzīvojam mīlestībā un nedzīvojam ar Dievu. Grēks laimi neatnes nevienam, jo novērš no Dieva – mūžīgās laimes avota. Un jo vairāk attālināmies no šī avota, jo skumjāki kļūstam. Savā nāves stundā atstāsim visu. Sev līdzi nepaņemsim ne santīma, tad kādēļ gan plēsties par laicīgo labumu, pametot novārtā vienīgo mūžīgi paliekošo Labumu – Dievu? Sev līdzi paņemsim tikai mīlestību, kuru dāvinājām un pēc kuras tiksim arī tiesāti. Bet mūsu samaksa – mūžīgā laime, kura nekad neapniks, jo tā ir pats Dievs. „Pasaule ir dziļa, un dziļas ir tās sāpes, tomēr arī prieks ir dziļš, dziļāks par pašu dziļāko sāpi. Sāpes pāriet, bet katrs prieks savā iedzimtajā spēkā tiecās pēc mūžības un dziļuma, tiecās pēc dziļas mūžības,” – apgalvo Fridrihs Nīče (Friedrich Nietzsche).
Jezuīts J.A. Tetlovs (J.A. Tetlow) apgalvo, ka grēks vienmēr ir garīgs pagrimums, kas neļauj attīstīties tiem talantiem, kurus Dievs ir piešķīris katram no mums, lai Viņam kalpotu. Grēka būtība – nepateicība, t.i., nepasacīšana paldies vai atteikšanās pateikties Dievam par Viņa dāvanām. Tā kā Viņš ir mūsu vēlmju (labu un neparastu, aiz kurām neslēpjas ļaunums vai viltība) autors, varam apgalvot, ka cilvēks, kurš tajās ieklausās un tās iedzīvina, iemieso Dieva plānu, t.i., to, ko Dievs no viņa cer. Neklausīties nozīmē plānu nerealizēt, līdz ar to iet bojā, grēkot.
Savu kļūdu un morālās nesakārtotības dēļ no pasaules, kurā dzīvojam, atņemam labumu un izdarām tai zaudējumu – tas viss ir grēks. Cilvēks grēko ikreiz, kad savas nolaidības dēļ, neatbilstoši izmanto savu spēku, tikumus, kā arī tās labās vēlmes, kuras Dievs viņā ielicis: cilvēks tās vai nu slikti izmanto vai, nepietiekoši mīlot, atsakās tās apzināties. Ja avots ir aizaudzis, no tā vairs neizplūst ūdens, tad to nevar iegūt arī tā zeme, kas ir tam apkārt. Saslimis augs vairs nedod augļus un visiem apkārt sāk to pietrūkt. Iekšējais pagrimums iziet arī uz ārieni. Ja lūdzamies nebalstoties uz tām dāvanām, kuras Dievs mums sniedz laika, vēlmju un kalpošanas veidā, mums apkārtesošajiem sāk to pietrūkt, un viņi no tā cieš. Ja kādu nepatiesi apvainojām, tad tas nozīmē, ka mūsos kaut kas nav tā kā vajag, un tas patiešām mūsu tuvākajam nodara kaitējumu. Tā arī laulāto bērni cieš no tā, ja netiek lolota laulāto draugu mīlestība. Grēks nav kaut kāda slimība, kuras dēļ būtu nepieciešams vērsties pie psihologa, – tam ir garīga dimensija. Tā dēļ nepieciešams pieņemt atbildību un ķerties pie vienīgajām vainu izdeldējošajām zālēm – gandarīšanas, kā arī sakramentālās grēksūdzes.
Taču, gribēdams iepazīt savus kritienus, cilvēkam vispirms ir jāiepazīst arī savas dāvanas, tos talantus, kurus Dievs viņam devis. Pēc Sv. Ignācija domām, kritiens kļūst par grēku tajā brīdī, kad cilvēks nerealizē to, kam viņam bija piešķirtas tās dāvanas, vai tādēļ, ka tās nepieņēma vai neizmantoja piemērotā brīdī vai veidā, kuru no viņa pieprasīja apkārtne. Grēks tāpat ir arī neizmantot iedvesmu. Kustības Turris Eburnea dibinātājs priesteris Mihails Peirons (Michele Peyron) sajuta, ka jāveic grēksūdze ik reiz, kad nesekoja labai iedvesmai, jo caur to cilvēkam runā Dievs un aicina pievienoties Viņa pasaules un vēstures plānam. Viņam ir plāns attiecībā uz ikvienu no mums, un, ņemot vērā mūsu brīvību, Viņš mudina Sev pievienoties, radot mūsos vēlmi pēc labā un dāsni to realizēšanai, piešķirdams nepieciešamās dāvanas. Ja vēlamies ieraudzīt vai pakritām un kur pakritām, vislietderīgāk izmeklēt sirdsapziņu pārskatot mums piešķirtās dāvanas ne abstraktā veidā, bet sasaistot tās ar esošo pieredzi. Dievs mums šeit un tagad sniedz savas dāvanas, lai varētu ar Viņu sadarboties, veidojot paši sevi, Viņa Valstību un mūsu dzīves apkārtni. Analizējot savu personisko situāciju, iemācāmies pateikties Dievam par dzīvi un sniegtajām dāvanām un jautāt sev, kā tās izmantot, lai varētu kalpot Viņam savā dzīves vietā.
Šāda izvērte mūs mudina pastāvīgi atgriezties, jo, neaprobežojoties paši ar sevi, ļaujamies jo labāk saprast kā mūsu uzvedība, jūtas un domas iedzīvina Dieva mūsos likto cerību, kā arī stimulē mūs atbilstoši augt. Savu kritienu vajag vērtēt tā, it kā nebūtu kritis, jo katrā acumirklī, sarunājoties ar Dievu, mēs savu esamību saņemam no Viņa. Dievs ir saikne, Viņš ir Trīsvienība, mīlestības pilnība, sevi dāvina un sevi saņem. Nepievienoties šai mīlestībai nozīmē grēkot, nepievienoties sadraudzībai ar Viņu – palikt atšķirtam un bezspēcīgam kā no vīnogulāja norautam zaram. Grēkot, t.i., nedod augļus. Mums nepieciešams ne tikai nožēlot sevis darīto ļaunumu, bet arī saprast, ka varam labāk izmantot savus talantus, slavēt par tiem Dievu un Viņa mīlestības dēļ apsolīties tos izmantot labāk. Atgriezties nozīmē uzņemties lielāku atbildību pašam par sevi. Tas ilgst visu dzīvi; tās ir dinamisku attiecību ceļš ar Citu, kuram es dāvinu sevi un kurš man dāvina sevi.
/Pēc Patrizia Cattaneo/