Piedod, Kungs, ja Tevi iztraucēšu.
Es padomāju, ka Tev vajadzīgs Svētais…
Tad, nu es nāku ieņemt šo vietu,
Un man šķiet, ka tam esmu pietiekoši labs.
Neskatoties ne uz ko, pasaule ir pilna ar labiem cilvēkiem.
Ir cilvēki, kuri Tev upurē tik daudz upuru,
Baidoties, ka Tu tos vari neieskaitīt,
Tie jau tagad iezīmē savos pierakstos krustiņus.
Man nepatīk upuri: tie man traucē, kaitina…
Tas, ko Tev, Kungs ,devu –
Tu pats to labi zini – tu pats to paņēmi bez manas ziņas…
Tas, ko spēju izdarīt es pats, bija pārāk nepretoties…
Ir cilvēki, kuri katru nedēļu spēj atbrīvoties no kāda trūkuma.
Skaidrs: nepaies ne trīs mēneši un būs nevainojami!
Es uz Tevi tik ļoti nepaļaujos, ka varētu tā darīt.
Nezinu vai izdzīvotu pat nedēļu…
Mans, Kungs, Tu esi impulsīvs!
Tad es savus trūkumus atstāšu pie sevis, cenšoties tos rādīt pēc iespējas mazāk.
Ir cilvēki, kuri savā nevainojamība saglabājuši daudz labu īpašību,
Un tajos nav atlikusi vieta nekam citam.
Viņi nekad nesasniegs svētumu.
Atklāti sakot, viņi to arī ne visai grib, jo baidās noziegties pret pazemību.
Bet, Kungs, Svētais – tas ir tukšs trauks, kuru Tu piepildi ar savām Žēlastībām,
Kuras nāk no Tavas Mīlestības, Trīsvienības svētuma…
Es, Kungs, esmu tukšs trauks, kurā ir pavisam nedaudz dubļu;
Zinu, neesmu tīrs vai skaists…
Bet pie Tevis, Kungs ir jābūt kādam debesu līdzeklim ar ko mani iztīrīt…
Citādāk kam gan vajadzīgs Ūdens, iztecējis no Tava, uz krusta caurdurtā sāna, ja ne mums nomazgāt, pirms lietošanas?
Ja tevi neinteresē mans piedāvājums, neuzbāzīšos…
Padomā, Kungs, savos augstumos: tas ir nopietns piedāvājums.
Kad Tu nonāksi uz savu pagrabu pēc Mīlestības vīna,
Atceries, ka kaut kur pasaulē ir mazs, tukšs trauks, kuru tu vari izmantot. Amen. /Autors nezināms/