„Katoļu ticība neuzliek par pienākumu savus grēkus atklāt visiem bez izņēmuma: cilvēkam atļauts tos noslēpt no visiem citiem, izņemot vienu, kuram likts atvērt savas sirds dzelmes un atklāties tādam, kāds esmu. Proti, šis ir vienīgais cilvēks pasaulē, kuram pēc katoliskās ticības mums ir jāatklāj savas kļūdas, bet viņa pienākums ir neizpaust šo noslēpumu – zinot šo noslēpumu, viņš it kā to nemaz nezin. Vai var iedomāties kaut ko žēlsirdīgāku un sirsnīgāku? Un tomēr cilvēks ir tā sabojāts, ka šajā noteikumā saskata netaisnīgumu, un proti, šis iemesls bija pamatā tam, kura dēļ pret Baznīcu sacēlās lielākā Eiropas daļa. Kāda netaisnīga un neprātīga ir cilvēka sirds, ja par ļaunumu uzskata to, ka viņam uzlikts pienākums tik viena cilvēka klātbūtnē izdarīt to, kas taisnīgi būtu darāms visu klātbūtnē! Patiešām vai ir taisnīgi, ka mēs viņus krāpjam?” (Blezs Paskāls (Blaise Pascal)).
Kāds mēdz apgalvot, ka grēks ir mūsu un Dieva lieta, un līdz ar to ir bezjēdzīgi to sūdzēt cilvēkam. Bet vai tas tik tiešām tā? Jozefs Racingers (Joseph Ratzinger) atbild:
„Pestīšana vispirms ir glābšana no grēka, no verdzības, kurā cilvēks nonāk, kad padodas Ļaunā kārdinājumiem un pazaudē Dieva bērna brīvību (pēc Rom 8,21)
Baznīca pārliecina, ka grēkus var piedot tikai Dievs (pēc Mk 2,7: „Kurš gan var piedot grēkus, ja ne tikai Dievs?”) Tās pašas Kristus augšāmcelšanās dienas vakarā Jēzus, atsaucoties uz Svētā Gara spēku, ar šiem vārdiem apustuļus pilnvaro izlīdzināt ar Dievu un Baznīcu nožēlas pilnos grēciniekus: „Ņemiet Svēto Garu. Kam grēkus piedosiet, tiem taps piedots, kam aizturēsiet – tiks aizturēti (pēc Jņ 20, 22 – 23). Tridentas koncila tēvi tieši šajos Augšāmceltā vārdos saskatīja Izlīkšanas sakramenta aizsākumu. Pateicoties šim tekstam viņi Baznīcai piešķīra grēku piedošanas spēku un Izlīgšanas sakramentu. Ar šiem vārdiem Kungs mācekļiem uztic iespēju izvēlēties starp remittere et ligare, retinere et solvere (piedot un aizturēt, aizturēt un atlaist). Piedošanas procesā mācekļi nav tikai neitrāli Dieva darbarīki, Kungs viņiem sniedz uzdevumu, katru gadījumu izskatīt atsevišķi. Tādā veidā Izlīgšanas sakramentu veido gan sakramentālais aspekts, t.i., pilnvarots no Kunga, gan misijas aspekts – skatīties atsevišķi. Ja ir nepieciešams taisnīgs novērtējums, skaidrs, ka tiesnesim jāzina tas fakts, kuru viņam pašam jānovērtē. No tā arī varam secināt personiskās grēksūdzes, kurā tiek sūdzēti savi grēki, nozīmi. Tajā mēs lūdzam piedošanu gan Dievam, gan Baznīcai, jo grēks ievainoja Kristības laikā saņemto dāvanu – mīlestības vienotību ar Dievu.
Protams, ka atzīt savu vainu bieži vien cilvēkam var izrādīties grūts uzdevums, jo samazina lepnību un aci pret aci nostāda savas niecības priekšā. Bet tieši to mums arī vajag, lai mēs atkratītos no kļūdainā priekšstata par savu nevainību, jo tas sekmē aizvērties attiecībā uz citiem. Psihoterapijā personām pieprasa pieņemt visu nospiedošo un dažkārt bīstamo savas iekšējās pasaules smagumu. Grēksūdzes laikā savu nožēlojamo grēku cilvēks uztic žēlsirdības pilnajam Dieva labumam. Šeit svarīgi Dieva bērniem uzņemt dēlisku uzticības un brīvības garu. Tādējādi grēksūdze var tapt par pestīšanas pieredzi, kurā mēs atstājam pagātnes nastu, bet Dieva žēlastības dēļ, kura katru reizi mums atjauno sirdi, varam sajust, ka esam atjaunojušies.”
Grēku sūdzēšana nav vienkārši faktu izklāsts. Aiz tās sliktās rīcības, dusmām, atriebības vai nodevības slēpjas kaut kas dziļāks, kas pieprasa pestīšanu un dziedināšanu. Ja nododu draugu, tas nozīmē, ka nodevības grēks slēpj sevī egoismu, neatbildību, paviršību… Veicot grēksūdzi būtu nepieciešams kopā ar priesteri izveidot garīgās izaugsmes programmu, kas palīdzētu izvairīties no grēka. Tik tiešām Svētais Gars spēcina nožēlas pilno un palīdz viņam neiekrist grēkā no jauna, tomēr diemžēl daudzi neierauga, ka pateicoties grēksūdzei būtībā varētu izmainīt savu dzīvi.
Sūdzēt grēkus nav vienkārši, nav patīkami kādam stāstīt par saviem grēkiem, vēl jo vairāk citam cilvēkam, kurš arī ir grēcinieks. Gribēdami izlikties labāki, cilvēki cenšas sevi attaisnot: „Tēvs, sagrēkojos. Nepateicu patiesību, bet meloju tādēļ, ka slikti gulēju, bet tas cilvēks, ar kuru runāju, ir neuzticams, bez tam neticēju, ka mani tirdīs, tad to nesaprazdams, samelojos.” Vai arī cilvēks sūdz seksuāla rakstura grēku un cenšas pārliecināt priesteri, ka bija pārlieku spēcīgs instinktu uzbrukums, ka ir ļoti grūti tos savaldīt, ka tādi bija apstākļi… Neattaisnosim sevi! Neiesim ar grēku uz kompromisiem! Kad esam kļūdījušies, tad tas ir jāatzīst un par to jāuzņemas pilnīga atbildība. Atstāsim Dievam izlemt, vai mūsu vaina tajos apstākļos var būt mīkstināta.
1965. gadā monsinjors Albino Lučianis (Albino Luciani), kas tajā laikā bija Vitario Veneto pilsētas bīskaps, kādu priesteru rekolekciju laikā bija teicis šādus vārdus: „Historia salutis nozīmē to, ka Kungs seko pēc cilvēkiem. Kādēļ? Tādēļ, ka Dievs ir tavs Tēvs”. Un piebilda: „Daži cilvēki, ejot pie grēksūdzes, uzkrauj sev par daudz sarežģītu sirdsapziņas izmeklēšanas veidu, jo uzskata, ka grēksūdzes laikā nepieciešams labi sevi parādīt. Bet šī vieta nav tam! Labāk skaidri, ne ar daudz vārdiem, pateikt to, ko esi izdarījis. To, kas notika, izklāstīt īsi, pazemīgi, bez izskaistinājumiem… Un daudz svarīgāk, nevis uzņemties kādu par daudz sarežģītu sirdsapziņas izmeklēšanas metodi, bet lūgt Dievu, lai Viņš mums dot iespēju izjust sāpes par šiem grēkiem.”
Nometoties ceļos Krustāsistā priekšā, kuru ar savu grēku ievainoju, sev pajautāju, cik spēcīgi mani nožēlot mudina tas nevainīgais cilvēks, kurš manis dēļ nomira un kuru es caur savu tuvāko ievainoju.
Lučianis turpina: „Tomēr Viņš pacietīgi mūs gaida, jo redzam, ka tieši Viņš vēlas ar mums satikties un nenolaiž rokas, pat tad, ja no Viņa aizbēgam… Grēcinieks iespējams nevēlētos Viņu redzēt savās mājās. Viņš pat iegādātos ieroci, lai Viņu nošautu un vairs nedzirdētu par Viņu runājam. Nav svarīgi, Viņš vienalga gaida. Vienmēr. Un nekad nav par vēlu. Tā ir, Viņš tāds ir… Viņš ir Tēvs. Pie durvīm gaidošs tēvs. Viņš mūs ierauga, kad esam vēl tālu, ir aizkustināts, atskrien mūs satikt, krist mūsu apskāvienos un maigi noskūpstīt… Tajā brīdī mūsu grēks pat top par dārgakmeni, kuru varam Viņam uzdāvināt, lai Viņam sniegtu mierinājumu mums piedodot… Cilvēki, dāvinādami dārgakmeņus, par sevi rada labu priekšstatu, bet ļauties Dievam laimēt mani, ir nevis zaude, bet prieka pilna uzvara!”
Kopā ar Euharistiju grēksūdze ir pamatierocis pret sātanu. Jo biežāk cilvēks izsūdz grēkus, jo vairāk atbrīvojas un top dziedināts.
Kļūdaini ir uzskatīt, ka svētītas lietas un lūgšanas pašas no sevis mūs aizsargās no ļaunā. Spēku pret sātanu mēs iemantojam gan apzinīgi izvairoties no grēka, jo tas mūs šķir no Dieva, gan bieži pieņemot mūs stiprinošos un palīdzošos mīlestības izaugsmē sakramentus.
Ja cīnīsimies pret grēku un regulāri iesim pie grēksūdzes, ar Dievu dzīvosim sadraudzībā un būsim aizsargāti no pretinieka, sirds taps dziedināta, bet konkrētajos gadījumos – arī miesa, jo gars, dvēsele un miesa ir viens ar otru cieši saistīti./Pēc Patrizia Cattaneo/