“Palieciet manā mīlestībā!” [Jņ 15:9]
Uzsākot rekolekcijas, nu jau pagājušā gada februāra beigās, nemaz nenojautu, cik tā bija liela Dieva žēlastība, atbalsts un palīdzība, kas veda mani cauri visam pandēmijas laikam. Tā bija mana iespēja palikt Viņa mīlestībā! Latīņu valodas izcelsmes vārds “rekolekcijas” nozīmē “savākt kopā no jauna”. Tas, ko gribēju (tobrīd vairāk vai mazāk apzināti) savākt kopā no jauna bija attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Uzticējos arī savai nojautai, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs!
Ignāciskās rekolekcijas ikdienā jeb Vingrinājumi ilgst 32 nedēļas. Tiem ir savs dabisks ritms. Ignācijs iedala tos četrās “nedēļās”, kas nav kalendāra nedēļas, bet gan fāzes vai iekšējas kustības, kas notiek cilvēkā, kurš lūgšanā iet cauri Vingrinājumiem.
Pirms uzsāku šo ceļojumu, bija jāsagatavojas. Pirmajās dienās iepazinos gan ar Ignācijas no Lojolas dzīvi, gan ar Vingrinājumu formu un nosacījumiem. Jau pirmajās rekolekciju dienās tiku brīdināta, ka tas prasīs nozīmīgu laika un enerģijas ieguldījumu, ka priekšnoteikums ir pieradums lūgties un spēja nepiespiesti runāt ar garīgo vadītāju par savu iekšējo dzīvi un ticību. Tiem, kuri uzsāk lūgšanas ar Vingrinājumu palīdzību, Ignācijs dod dažas norādes, kā to labāk paveikt:
- apņemties katru dienu pavadīt trīsdesmit līdz četrdesmit piecas minūtes personiskā un klusā lūgšanā.
- atrast sev patstāvīgu lūgšanu telpu un laiku,
- ieviest pierakstu kladi, kurā piefiksēt lūgšanu laikā piedzīvoto, spilgtākos impulsus vai noskaņas,
- iztēloties, ka Dievs lūkojas uz mani, apzināties Viņa klātbūtni – visu savu uzmanību, laiku un spēku veltīt Dievam,
- jau iesākumā sev atgādināt, ka es nevis domāju vai spriežu par Dievu, bet reāli sastopu Viņu.
Katru nedēļu mana garīgā vadība e-pastā atsūtīja “Lūgšanas lapas”, kurās bija iekļautas apceres/apraksti par nedēļas noteikto tēmu (piemēram, nedēļas tēma ir “Tuvība Dievam lūgšanā” ar apceri “…Mūsu izaicinājums ir pilnīgāk apzināties šīs vienmēr klātesošās attiecības – kas nemaz nav viegli pasaulē, kur viss mudina mūs to aizmirst”…). Dažkārt pie apcerēm bija iedvesmojoša garīgā dzeja, kuru iepriekš nebiju lasījusi vai norāde uz kādu literatūras avotu. Apcerēm sekoja Nedēļas lūgšana (piemēram, “Es lūdzu žēlastību lūgšanā padziļināt tuvību ar Dievu un vairāk paļauties uz Dievu”) un katras dienas lūgšana ar Svēto rakstu lasījumiem.
Jāsaka, ka rekolekcijas uzsāku ar lielu prieku un apņemšanos. Garīgā vadība ieteica sākumā lūgties 30 minūtes dienā, bet vēlāk jau dabiski pārgāju līdz 40 minūtēm dienā. Tas bija mans laiks, ko katru dienu pavadīju kopā ar Dievu līdz pat Vingrinājumu beigām. Kā daudzbērnu ģimenes mammai, grūtāk bija atrast dienā pastāvīgu laiku un arī telpu. Tikai 16. nedēļā atradu diennakts laiku, kurā lūgties – sekoju Jēzum Viņa aizņemtajā dienā – “Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu” [Mk 1:35]. Līdz ar šo – it kā mazo cīņu, bija jāpārkārto savs dienas režīms, lai no rītiem varētu možu garu klusumā lūgties.
Pirmās Vingrinājuma nedēļas pagāja kā jaunam kristietim – Dievs īpaši samīļoja un iepriecināja, rādot savu godību un cilvēka cieņu (“kas ir cilvēks, ka tu atceries to, un cilvēkbērns, ka tu to glabā? Tu to noliec tik drusku zem dieviem, ar godu un slavu tu to kronē, liec tam valdīt pār tavu radību – visu tu noliec tam zem kājām…”[Psalms 8:5-8]). Rekolekciju sākumā, caur lūgšanām īpaši pārdomāju Dieva beznosacījuma mīlestību uz sevi, kas ar pasaulīgu domāšanas veidu (cilvēka vērtību nosaka viņa lietderīgums) ir neaptverama dāvana. Dievs iedrošināja tuvoties Viņam, nevērtējot un mīlot sevi. Pierakstu kladē ieskatoties, lasu savas piezīmes: Klausies Dievā, kas pabaro dvēseli! Skaidrs, ka Jēzus grib būt mans draugs. Iesakņojies un nostiprinies mīlestībā! Palīdzi Dievs pieaugt iekšējā brīvībā un skaidrāk apzināties savas plaisas! Neatkāpies ne soli no tā, ko esam sasnieguši! Es varu būt ļoti atklāta sarunā ar Jēzu! Slavēt, godāt un kalpot – ko tas īsti man nozīmē? Jau pirmajās lūgšanu nedēļās izdodas atklāt spēku, kas ceļ, iedvesmo un atklāj. Tas dod prieku, jo šis spēks ļauj skaidrāk ieraudzīt sevi – gan ar lielu mīlestību paskatīties uz savām plaisām, gan ar pazemību – uz stiprajām pusēm. Ar šādu lielu prieku, iegāju pandēmijas laikā, kas sākās pagājušā gada martā.