Dieva un cilvēka saikne ir mīlestības saites. Dievs ir Tēvs, kas mūs vienmēr gaida. Sv. Bernards raksta: „Sirdī dzīvo draugs”, tad, kad Dievs un cilvēks viens otru mīl, viņi dzīvo viens otra sirdī, bet draudzība ar Dievu ir pilnīgas laimes avots. Mēs visi dzīvojam Dieva sirdī, bet Dievs dzīvo ne visu, bet tikai to sirdīs, kuri Viņam tur atstāj vietu.
Lūka evaņģēlijā tēvs neseko savam no mājām aizejošajam dēlam – tas būtu neauglīgi. Notika tā, ka pazudušais dēls no savas sirds izdzina tēvu un to nomainīja ar citām vēlmēm un bieži izdarāmiem grēkiem – izveidoja savus baušļus un savus meklējumus virzīja uz citu pusi. Tomēr, jo vairāk attālinājās no mājām, jo vairāk viņa neapmierinātība auga. Viņš neiesaucās kā Pēteris: „Kungs, pie kā lai mēs ejam?”, bet pagrieza mīlestībai muguru. Un tomēr tajā cūku barībā, tajā netikumu pilnajā dzīvē arvien biežāk atcerējās tēvu: dēls saprot, ka ir aptraipījies un griežas atpakaļ uz mājām. Nepateicīgais dēls nekad neļāvās dzīvot viņu gaidošā tēva sirdī. To vietu nevar aizpildīt neviens cits. Ja dēls neatgriezīsies, tā paliks tukša. Tāpat arī tu, nekad neļāvies dzīvot Dieva sirdī, kaut arī to izstūmi no savējās. Dievs tevi nekad nepiespiež, bet Viņš vienmēr gaida, tevi nevar mainīt nekas cits. Ja kļūdījies, dodies ceļā: pietiks vienas nopūtas, un Viņš panāks tev pretī. Grēksūdze ir grēka terapija, tas ir žēlastības pilnā Tēva klēpis, kurš tevi gaida, lai tevi pārvestu mājās un kopā ar tevi to svinētu./Pēc Patrizia Cattaneo/
Grēksūdze un atgriešanās kā grēka terapija
