Tas, kas padara mūs nelaimīgus, ir grēks – mīlestības atmešana un iemesls ikvienām nesaskaņām ar Dievu un tuvāko. Tad vispirms, tiecoties pēc dziedinātas sirds un vēlmes uzsākt sarunu ar Dievu, nepieciešams izmeklēt savu sirdsapziņu. Tā ir patiesība, ka Viņš mūsu dzīvēs nespēj darboties, pirms nesākam gandarīt. Mums visiem, nevienu nenodalot, ir nepieciešams gandarīt, jo ikviens esam grēcinieks. Nekad nemelojošais Dieva vārds saka: „Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1 Jņ 1,8). Bet Mateja Evaņģēlijs mums atklāj būtisku lietu: „Kur tava manta, tur ir arī tava sirds.”(Mt 6,21)
Tad mums jāpajautā pašiem sev: „Kādas ir manas sajūtas? Cik esmu attālinājies no mīlestības?” Gribot to izprast, mums ir jāpaskatās uz sevi no Dieva pozīcijām un jāsalīdzina sevi ar Viņa Vārdu. Nav iespējams apzināti saprast grēku, ja nav pieejams absolūts liecinieks, un vienīgi Dievs ir mūsu vainu mērs, jo cilvēks jūt, ka ir grēkojis, tikai Viņa acu skatienā. Tik tiešām muļķīgi un kļūdaini būtu ņemt vērā tikai pašam savus uzskatus vai citu viedokli par mums, jo tie ir attiecību atskaites punkti. Mums vajadzētu sevi salīdzināt ar absolūtu atskaites punktu – Vārdu, caur kuru Dievs Baznīcai piešķir patiesību par cilvēku. Patiešām mūsu apziņa var kļūdīties, tomēr Dieva vārds nekad nekļūdās, un ir vienīgais atskaites punkts lai atmaskotu grēku.
Tad ar mums var gadīties tas pats, kas augstā priestera pagalmā notika ar Pēteri: „Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: “Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.” (Lk 22,61-62) Ja Pēterim izdotos izvairīties no Kristus skatiena, viņš neizprastu savu grēku un taptu par otru Jūdu. Bet tagad, ejot garām, Jēzus vērīgi paskatās uz viņu, ar skatienu ielaužas viņa iekšienē, un Pēteris atbild šim skatienam, ļaujas, lai šis skatiens viņu pārņem. Viņš sasmērējās, bet neslēpās. Pēteris akmens sirdi mīkstinošajā skatienā pamana savu atspulgu, saprot, ka nav mīlējis Mīlestību un atzīst savu vainu.
Grēks nekad nav personiska darīšana kā tendēti domāt cilvēki. Tā ir tik konkrēta un šausmīga realitāte, ka var nolemt mūsu likteni mūžībā, iznīcināt cilvēku, kurš to dara. Grēks kā atbalss atskan visā radībā, bet tā sekas paliek no paaudzes uz paaudzi. Katrai, kaut nenozīmīgai vai slepenai, cilvēka rīcībai ir mūžīga vērtība, to nevar palaist gar acīm, par to nāksies atbildēt. No šejienes dzimst arī nopelna doktrīna. K.S. Luiss (C.S. Lewis) raksta: „Dzīve ir mūžīga, savā dzīves ceļā nekad neesi sastapis vien parastu mirstīgo, jo visi cilvēki, kurus satiki, ir nemirstīgi un iet vai nu uz paradīzi, vai uz elli. Katra saskare ar tiem, kurus satiec, viņus mudinās iet iepretī paradīzei vai tai nogriezt ceļu.”
Sirds rētas, kas izveidojušās no piedzīvota vai pašu padarīta ļaunuma, nav dziedināmas ar zālēm, ne ar psihoterapijas metodēm, bet tikai ar visvareno Dievu. Sv. Augustīns mūs mierina: „Mums ir dziļa rēta, bet arī visspēcīgs ārsts.” Viņš katru no mums izpirka ar Kristus nāves cenu, lai atjaunotu ar mums savu sadraudzību – pilnīgu laimi, kura iesākas uz zemes jau šeit un tagad.
Tad pēc gandarīt mudinošā mīlestības eksāmena grēksūdze ir pirmais un galvenais sakraments, atjaunojošs ievainotu sirdi un pestījošā Svētā Gara darbībā visbeidzot to dziedinošs. Daži no cilvēkiem apstulbst eksorcisma seansa laikā par atklāto Dieva spēku, tomēr, grēksūdze, kas ir sakraments, ir lielāks spēks par eksorcismu, kas ir sakramentālija. Mēs nekad tā arī līdz galam neizpratīsim tās vērtību un nozīmi. Tā no mūsu dzīvēm izdeldē grēku, kas ir ikviena ļaunuma iemesls. Caur Dieva vārdu grēku atklājošo priesteri, Svētais Gars dziedina visdziļākās dvēseles, prāta un dzīves brūces, kuras nekad nevarētu izdziedināt nekāds ārsts, nekādas zāles vai psihologs. Bet veldzētas sirds dziedināšana bieži vien ir arī par iemeslu fiziskajai izdziedināšanai. Pie grēksūdzes svarīgi pieiet vismaz vienu reizi mēnesī, bet vēl labāk – biežāk. Caur grēksūdzi Kristus Asinīs bieži nemazgāta dvēsele ir līdzīga cilvēkam, kas reti mazgājas. Drīz vien sāk smirdēt. Tā ir kā staigājošs mironis. Kad vēlamies izsūdzēt grēkus, nepavisam nav vajadzīgs lai būtu grēkojuši nāvīgi, līdzīgi kā nevajag būt sasmulējušam, lai gribētu nomazgāties: cilvēks mazgājas, lai atveldzētos un attīrītos, lai labi justos gan viens pats, gan ar citiem. Grēksūdze – tā ir dvēseles dzīvība, iekšējā atjaunotne, spēka smelšanās ceļā, visdziļāko sirds, attiecību un dzīves brūču dziedinošs avots.
Grēkā ievainota sirds
