Augšāmcelšanās

Kas notika pirmajās Lieldienās?
Katrās Lieldienās mēs dzirdam to, ka „Jēzus ir Augšāmcēlies!”, un katrās Lieldienās tam piekrītam: „Patiesi Augšāmcēlies!”. Bet vai aiz šiem zināmajiem vārdiem spējam saskatīt apslēptās gaidas un cerības? Lieldienu Vigīlijas Misē lasāmie teksti no Vecās Derības aptver visu pestīšanas vēsturi līdz pat Jēzus dzimšanai, Viņa nāvei un Augšāmcelšanai. Lieldienu brīnumam ir tāda vara, kas spēj ievadīt mūs pašā Kunga sirds centrā. Kristus Augšāmcelšanās ietver arī mūsu augšāmcelšanās apsolījumu, tāpat reizē tas aptver mīlestības atjaunošanu, žēlastību piedot, kā arī iedvesmu dzīvot svētu dzīvi. Lieldienu laiks jāuzsāk ar tik pat jūtīgu sirdi, kāda tā bija Martai un Marijai, kuras sēdēja pie Kunga kājām.
Lūgsim Jēzu, lai Viņš mums iemāca gaidīt un cerēt, lai palīdz apcerēt Lieldienu brīnumu, jo taču Jēzus Augšāmcelšanās ir lielākais notikums cilvēces vēsturē.
Dzīve un nāve
Romas ticīgajiem apustulis Pāvils rakstīja: „Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts”/Rom 10.9/. Kad Sv. Misē lūdzamies Nikejas Ticības apliecinājumu, tad atzīstam publiski, ka Kristus mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās no mirušajiem. Vai mēs paši savā sirdī ticam tam, ko šie vārdi nozīmē? Ko īsti nozīmē ticēt no sirds? Piemēram, mēs bieži tiekam brīdināti par negausīgu un neveselu ēšanu, kas nodara ļaunumu veselībai: paaugstinās holesterīna līmenis, rodas sirds slimības, liekais svars utt., dzirdam dažādus padomus par veselīgu uzturu un vingrošanu. Ir cilvēki, kas šos norādījumus ņem vērā, bet citi tam nepievērš uzmanību. Tomēr pavisam citādāk lūkojamies uz šiem aizrādījumiem, kad mūsu sirds sasirgst un līdz ar to sabrūk veselība. Tad nekavējoties sākam rūpēties par veselīgu uzturu, sākam vingrot, nereti pat brīdinām savus ģimenes locekļus un iesakām draugiem rūpēties par veselību.
Šis piemērs nedaudz atklāj, ar ko atšķiras parasta ticība kaut kam un ticība savai sirdij.
Lieldienās svinam Mūžīgo Dzīvi, kuru mums ir laimējis Jēzus. Sv.Pāvils: „Mūsu dzimtene ir Debesīs, un no turienes mēs gaidām savu Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kurš pārveidos mūsu vājo miesu un izveidos to līdzīgu savējai godpilnajai miesai, ar to spēku, ar kuru Viņš visus aicina pie sevis”/Fil 3. 20-21/. Citiem vārdiem sakot, šī pasaule nav mūsu mājas. Šajā zemē esam sveši, esam ceļinieki. Tāpēc arī mums vajadzētu dzīvot kā ceļiniekiem. Ikviena kristieša pienākums ir strādāt tā, lai šī pasaule kļūtu labāka. Ir jāmācās kalpot tiem, kam ir grūtāk nekā mums. Tomēr tas viss nav beidzamais mērķis. Mēs esam Debesu Valstības pilsoņi, un tāpēc mūsu visdziļākās ilgas ir tuvināt savu dvēseli Debesīm.
Lieldienas pašas par sevi īpašas padara vārti, caur kuriem ejot, atveras Debesu Valstība, un dod iespēju saņemt šīs valsts pilsonību. Lūk, kāpēc Jēzus atnāca un dzīvo mūsu vidū. Aiz mīlestības Dievs atsūtīja savu Dēlu, lai Viņš mūs izglābtu: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība”/Jņ 3.16/.
Lieldienu vēsts vienmēr liek palūkoties uz Debesīm. Diemžēl daudzus vairāk interesē ienesīgi kontrakti, nevis vēsts, ka viņiem ir atvērtas Debesis. Nebūtu pareizi teikt, ka tiekties pēc laicīgiem mērķiem vai laicīgiem labumiem nav atļauts vai ka tas ir slikti. Taču Jēzus lūdza, lai mūsu sirds un prāta spēks vispirms būtu veltīts Viņam un Viņa Valstībai. Viņš lūdza, lai citas labas lietas ietu pēc šīm divām. Tāpēc neļausim laicīgajiem labumiem, lai arī cik labi tie būtu, aizņemt tikai Jēzum pienākošos godpilno vietu.
Lieldienas ir…
Lieldienas ir gaidīšana un cerība. Lieldienas ir priekpilna degsme. Lieldienas tas ir prieks. Lieldienas ir Dieva varenība un spēks. Nepietiek vien tikai uzmest īsu skatu Lieldienām. Uz tām ir jāpaskatās vēl vienu reizi un arī trešo reizi, un ceturto… Lieldienas ir mūžīgās dzīves apsolījums.
Pateiksimies Kungam par Lieldienu brīnumu. Tas, kas notika pirmajā Lieldienu svētdienā, ar cilvēka prātu nav aptverams. Bet kaut arī līdz galam nesaprotam, varam ticēt. Marija un citas sievietes, vienpadsmit apustuļi, mācekļi, pa ceļam uz Emmausu un visi citi, kas satika augšāmcelto Jēzu, nevarēja neticēt tam, ko pieredzēja. Pats Jēzus apsolīja svētīt tos, kuri Viņu neredzējuši, tomēr ieticēja. Un Viņš savus solījumus izpilda.