Stāsts dvēselei

Kādam vīram bija dēliņš, kuru viņš ļoti mīlēja. Katru brīvo brīdi pēc darba vīrs pavadīja kopā ar dēlu, taču vienu vakaru sagadījās tā, ka darbu bija tik daudz, ka tos vajadzēja pabeigt mājās.
„Ko darīt ar puisīti,” domāja vīrs. „Viņš taču ir pieradis, ka, atnākot mājās, mēs visu darām kopā. Jāizdomā viņam kāda nodarbošanās, kamēr strādāšu,” nolēma vīrs un, palūkojies apkārt, ieraudzīja žurnālu, kuram uz vāka bija pasaules karte. Viņš izgrieza karti, saplēsa to mazos gabaliņos, un iebēra sev kabatā.
„Paskaties, ko tev atnesu,” pārnācis mājās, puisītim teica tēvs. „Es pats tev izgatavoju puzli! Mēģini to salikt, bet es tikmēr pabeigšu savus darbus!”
Pēc neilga brīža puisēns atnāca pie tēva. „Saliku!” viņš priecīgs teica.
„Tik ātri,” brīnījās vīrietis. „Kā tas iespējams?”
„Nu redzi, tēti, tai kartei otrā pusē bija cilvēka figūra. Es saliku to cilvēku, un tad jau arī pasaule nostājās savās vietās.”
/pēc Bruno Ferrero/