Vienu nakti es sapņoju, ka stāvu ar Jēzu pie kāda muzeja – debesīs. „Ejam iekšā!” Jēzus teica. Es tev gribu kaut ko parādīt. Pie sienām bija mākslas šedevri. Un Jēzus teica, ka katrs mākslas šedevrs ir kā liecība par viena cilvēka dzīvi. Gleznas bija par mīlestību, laipnību, un mieru. Es tiku pārpildīts ar prieku, kad vēroju katru gleznu. Tas viss mani dziļi aizkustināja, un es sāku apzināties, kas iztrūkst manā dzīvē. Es jautāju Jēzum: “Kas varēja uzgleznot tik neaprakstāmi skaistas gleznas? Vai Tu ar saviem eņģeļiem? Noteikti mirstīgais cilvēks kaut ko tādu nevar dabūt gatavu.” Jēzus smaidīja: „Tie visi ir Dieva bērnu radītie mākslas darbi!” “Bet kā? Tas ir neiespējami!!!” es teicu. „Ar Dievu visas lietas ir iespējamas!” sacīja Jēzus. „Ikviens cilvēks, kas grib pie manis nākt un atdot savu sirdi, pa īstam atdot savu sirdi man, var tikt pie tik skaista dzīves šedevra. Lepnība, egoisms, bažas, mantkārība, šaubas, un neticība var izbojāt mākslas darbu. Bet tas, kas mīl Mani ar visu savu garu, prātu un ķermeni, var izstādīt savu dzīves mākslas darbu cienīgi”. Mēs staigājām visapkārt pa galeriju, aplūkodami mākslas darbus. Pēc neilga laika Jēzus teica, ka esot vēl mākslas darbi, kas nav izstādīti. Viņš aizveda mani no muzeja otras puses, kur bija kāda noliktava, kur visapkārt pa grīdu kaudzēs stāvēja miljoniem gleznotās paletes. Es paskatījos uz dažām no tām, un tās man lika vilties. Tās bija tik nožēlojamas! Dažas bija saplīsušas, dažas mēģinātas salāpīt, un daudzas iesāktas, bet nepabeigtas. „Kas tas ir, Kungs?” es jautāju. Izskatās, ka tās nepiederas šai vietai. „Nē, mans bērns, piederas gan,” Jēzus teica. Jo katrā attēlots vērtīgs dzīves notikums. „Bet tie ir tik nožēlojami, tik necienīgi mākslas darbi. Tik cienījamam muzejam kā šis!” es argumentēju. „Jā, tu saki pareizi, tie ir necienīgi,” skaidroja Jēzus. „Bet mans Tēvs ir ļoti pacietīgs, katra cilvēka dzīvei ir iespēja tapt par šedevru. Tik ilgi, kamēr šie cilvēki dzīvo, viņiem ir dota iespēja vēl aizvien izstādīt savu gleznu debesu mākslas galerijā.” „Kā tas var būt?” es biju neizpratnē. „Protams, ne ar pašu sasniegumiem…” Viņš turpināja. „Nē, viņi nekad to nevarēs izdarīt vieni paši. Viņiem atliek tikai pajautāt, un es palīdzēšu!” atbildēja Jēzus. Es nedroši jautāju: „Kas notiks, ja viņi nekad nepajautās?” Mēs gājām uz pašas noliktavas beigām, kur Jēzus atvēra durvis. No attāluma es redzēju lielas kaudzes ar degošiem mākslas darbiem. Es pagriezos pret Jēzu, pār Viņa vaigiem bira asaras. „Visi šie mēģināja izstādīties pašu spēkiem. Aktieri un atlēti, biznesmeņi un miesnieki, izpildītāji un pedagogi, sludinātāji un politiķi, māmiņas un tēti, bagāti un nabagi, dumjie un gudrie – viņi visi ir šeit. Tik ilgi, kamēr ļaudis mēģinās pašu spēkiem izstādīt savu mākslas darbu, tie nekad nebūs pietiekami labi. Un viņu audekli tiks iemesti ugunī un nekad netiks apbrīnoti…” nopūtās Jēzus. Es raudāju ar Viņu. Cik, drausmīga vieta! Jēzus aiztaisīja ciet durvis, un mēs gājām atpakaļ noliktavā. Es prasīju: “Kungs, vai ir kāda cerība man?” Jēzus smaidīja: “Jā! Seko man!” Mēs iegājām mazā, pilnīgi tukšā istabā, kurā stāvēja lina audekls uz molberta. „Kas tas ir?” es jautāju. „Šis lina audekls attēlo tavu dzīvi pēc tam, kad tas ir bijis mazgāts manās asinīs,” teica Jēzus. Es izbrīnījos, cik skaists tas bija!!! Uz mana lina audekla nebija neviena traipa, defekta vai nepilnības. Jēzus pasniedza man otu un krāsu. „Glezno, ko vien tu vēlies!” Viņš teica. Es tur stāvēju vairākas minūtes, iedomājoties visādas lietas, kuras es varētu gleznot. Drīz vien es aptvēru, ka jebkas, ko es uzzīmēšu nebūs pietiekami labs debesu mākslas galerijai. „Kungs, es tik ļoti gribu radīt cienīgu mākslas darbu, bet es vienkārši nemāku…” Vīlies, es sniedzu otu atpakaļ Jēzum, bet Viņš mani apturēja. Aptvēris savu roku ap manējo, kurā bija ota, Viņš teica: „Veidosim šo mākslas darbu kopā!” /Nezināms autors/
Mākslas darbs
