Reiz pie mūsu spoguļa bija pielīmēta maza zīmīte ar uzrakstu “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”(Rom 8:28), lai katru rītu noskaņotos jaunai dienai. Pagājušajā gadā, kad pandēmijas pirmais vilnis jau šalca pār pasauli, man nācās no jauna sev atgādināt šo patiesību. Maijā, pēc trīs mēnešu izolācijas no visas pasaules, tajā skaitā Baznīcas, biju ļoti pārgurusi, organizējot savu sešu bērnu (trīs skolas un trīs pirmsskolas vecuma) attālināto mācību un ikdienas dzīvi. Domāju, ka daudzi tobrīd un arī tagad, jūtas uz spēku izsīkuma robežas. Īpaši tobrīd saskāros ar savām spēju/ varēšanas robežām, kad sapratu, ka visi avoti manī izsīkst, un vienkārši nav spēka vairs piecelties no rītiem.
Tieši tādos grūtos mirkļos būtiska loma ir rituālam – daru kādu lietu tāpēc, ka vienkārši to visu laiku daru. Mans ik rīta rituāls (jauns, bet tomēr jau ierasts) bija Ignāciskie vingrinājumi. Daudz nedomājot no rīta cēlos, iededzu altārī sveci un soli pa solim turpināju savas ikdienas rekolekcijas. Manas pirmās, prieka pilnās rekolekciju nedēļas, kad Dievs atgādināja par savu mīlestību, jau bija beigušās. Maijs/jūnijs bija laiks, kad tiku aicināta iedziļināties grēka realitātē. Atceroties tās nedēļas, kad Sv. Ignācijs atgādināja par grēka cēloņiem un sekām, aicināja pārdomāt gan visas cilvēces, gan savu personisko grēku vēsturi, man nebija spēka – it kā ārēju apstākļu dēļ. Bet Dievs ar pirkstu dūra un praktiski rādīja manas grēka sekas. Tā teikt, ja ļausies grēkam, Dievs mani nesvētīs, atņems spēkus un visus atribūtus, kas iluzori mani īslaicīgi uzlādē. Pēc šī vingrinājuma etapa, es pārtraucu rekolekcijas uz trīs nedēļām. Pārsteidzoši, cik tobrīd mana garīgā vadība bija žēlsirdības un iejūtības pilna – mierinot un atbalstot aicināja meklēt patiesos prieka avotus, kas mani “uzlādētu”. Pieņēmu lēmumu, ka pa vasaru darīšu visu (patīk kādam tas vai nē), lai atjaunotu spēkus un sagatavotos rudenim (toreiz prognozēja, ka rudenī būs otrais pandēmijas vilnis). Kad pieņēmumu lēmumu, viss brīnišķīgi sakārtojās, lai jūlijā dotos uz nedēļas klusuma rekolekcijām Jūrmalā un augustā – pirmo reizi svētceļojumā uz Aglonu. Par svētceļojumā saņemtajām bagātībā, var izlasīt avīzītes “Kāpt kalnā” septembra numurā. Abi šie notikumi ļāva sajust spēku Patiesībā, kas ir neaprakstāmi lielāks, motivējošāks un jēgpilnāks. Arī nedēļas klusuma rekolekcijas piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Tā bija patiesa bauda, pirmkārt, jau atrasties klusumā! Tas vien jau deva milzīgu prieku. Otrkārt, klusumā bija sirsnīgas un draudzīgas sarunas ar Jēzu un sastapšanās ar Dievu kā Tēvu, kas man bija īpaši svarīga un dziedinoša. Savā ticības dzīvē visu laiku vairāk vai mazāk sacēlos pret Dievu, jo nesapratu, kāpēc mums tik akli jāpaļaujas un jāklausa Viņam. Man taču arī ir savas domas/vēlmes! Bet …sev īpaši mīļajā lūgšanu veidā – iztēles lūgšanā, es devos Jēzum līdzi uz jauno Jeruzālemi. Iztēlē tur ieraudzīju Dievu, kas sēž tronī un uzlūko mani. Viņš piecēlās no troņa un tuvojās man. Ar prātu saprotu, ka man jākrīt ceļos un jāgodina Viņš – Visvarenais, Visa Sākums un Gals, Kungs pār visu dzīvo, bet nevaru. Tā vietā es pieskrienu pie troņa un sagāžu to. Dievs uz to visu noskatās, joprojām tuvojas man un jautā: “Vai tu domā, ka es nevarētu radīt robotus, ja es gribētu tikai aklu paklausību? Es gribu vairāk, manu meitiņ!”. Raudāju no prieka, jo tik skaidri ieraudzīju Tēva mīlestību. Šis prieks man deva milzīgu spēku un cerību.
Pēc lēmuma pieņemšanas, ka meklēšu patiesos spēka avotus, atgriezos arī pie ikdienas Vingrinājumiem, lai apcerētu Jēzus iemiesošanos un piedzimšanu, dzīvi un kalpošanu. Šīs apceres un meditācijas sakrita ar to laiku, kad jutu sevī jaunus spēkus un cerību, tādējādi Dievs atkal praksē man rādīja Jēzus patieso sūtību uz zemes – jauna derība un dzīvība. Evaņģēlijs, ko pasludina Jēzus un viņa mācekļi ir mūsu glābšanās un patvērums. Biju gatava rudenim, un tiem izaicinājumiem, kas mani sagaidīja, iestājoties otrajam pandēmijas vilnim. Šoreiz šī neierastā situācija vairs tik ļoti neizsmeļ manus spēkus, bet parādās atkal citi izaicinājumi, kuri jāsaprot un jāuztic Dievam. Un tad atkal jāsāk viss no gala – jāapzinās savs grēks/ nespēks, jāpieņem lēmums meklēt patiesos dzīvības avotus, jāmeklē tie kopā ar Jēzu.
Tuvojoties rekolekciju noslēgumam, apcerēju Jēzus krusta nāvi un Augšāmcelšanos, kas sakrita ar cerību pilno Adventa un Ziemassvētku laiku. Ieraksti dienasgrāmatā palika arvien īsāki, tik atzīmēju pāris vārdus: Gaisma, Māte, līdzsvars u.c., kas, ikdienas lūgšanās “uzpeld” un dod noskaņu/ fonu visai dienai.
Rekolekcijas noslēdzu līdz ar aizejošo 2020. gadu. Tajās Sv. Ignācijas aicina atskatīties un izvērtēt šo garīgo ceļojumu gada garumā, un paraudzīties uz sevi nākotnē. Svētā Ignācija no Lojolas Vingrinājumi ir nevis pašmērķis, bet instruments ceļojumam, kas vēl priekšā. Tas ir līdzeklis, lai atrastu Dievu visās lietās, padziļinātu attiecības ar Kristu, piedzīvotu lielāku iekšējo brīvību un izšķirtu, kādas ir Dieva vēlmes attiecībā uz mani. Vingrinājumi ir kā lūgšanu skola, kurā var apgūt dažādus veidus, kā lūgties: lūgties ar savām vēlmēm, meditēt par Svētajiem Rakstiem, lūgšanā izmantot iztēli, ar visām maņām iegremdēties īstenības dziļumos, sarunāties ar Jēzu kā ar draugu, rakstīt dienasgrāmatu un pateicības garā katru dienu veikt izvērtes lūgšanu. Rekolekciju noslēgumā tiek uzdoti jautājumi: Kā es izmantošu iegūtās prasmes, lūgšanu instrumentus un iedvesmas? Kā es gribētu nākotnē veidot savu lūgšanu dzīvi? Kā šo nedēļu laikā ir veidojusies izpratne par manu aicinājumu? Kā es atsaukšos Sv. Ignācija aicinājumam: “Ejiet un iededziniet pasauli!”? Domāju, ka šie īsie raksti draudzes avīzītei ir daļa no manas atbildes.
Ignāciskās rekolekcijas ikdienā
